Istabā bija kluss un tumšs. Marija un viņas vīrs Andris gulšņāja uz dīvāna, skatoties kādu melodramatisku filmu. Andra viedtālrunis gulēja uz galdiņa viņiem priekšā.
Pēkšņi tā ekrāns iemirdzējās, un uz tā parādījās ienākošā ziņa. Nejauši paskatoties, Marija paguva izlasīt tikai pirmos vārdus: “Paldies par nakti. Tu biji satriecošs kā…”
Viņai iekšā viss sagriezās. Sirds sāka sisties paātrinātā ritmā, acis piepildījās asarām, bet domas pārņēma pašus tumšākos apziņas nostūrus.
Uzreiz prātā nāca paši briesmīgākie scenāriji. Kas tā par nakti? Kas raksta viņas vīram tādas ziņas? Kādā kontekstā tas viss notika?
Andris pamanīja viņas skatu un satraukto seju, bet nesaprata iemeslu. Viņš paņēma telefona, izlasīja ziņu un viņa sejas izteiksme nedaudz izmainījās.
“Tā ir no Katrīnas, no darba. Mums bija vēls projekts, un mēs strādājām visu nakti. Laikam viņa nolēma pajokot,” – viņš centās izskaidrot, bet Marija tajā brīdī jau atradās uz asaru robežas.
Vārdi “strādāja visu nakti” izklausījās tik nenozīmīgi, salīdzinot ar šoku, ko viņa bija piedzīvojusi. Pat ja tā bija taisnība, kā viņa varēja tik vieglprātīgi izvēlēties vārdus šādam vēstījumam?
Taču Marija saprata, ka uzticēšanās bija viņu attiecību galvenais elements, un viņa negribēja to zaudēt vienas slikti formulētas ziņas dēļ.
“Apsoli man, ka būsi uzmanīgāks attiecībā uz šādām lietām. Tas var visu sabojāt,” viņa sacīja, cenšoties saglabāt savaldību.
Andris pamāja, apzinoties, ka pārpratums viņam varēja maksāt daudz dārgāk. Tajā brīdī viņi abi saprata, cik svarīgi attiecībās ir būt godīgam un atklātam, pat ja tas attiecas uz šķietami nevainīgiem brīžiem.